Reiz Akbars teica Birbalam: „Es brīnos par dažiem jocīgiem uzskatiem, pie kuriem jūs, indieši, turaties. Jūs ticat, ka Dievs atnāk uz zemi cilvēka izskatā. Tas taču ir absurds!”
„Kas tad tajā ir tik absurds, mans pavēlniek?”, pavaicāja Birbals. „Visuma valdnieks ir arī mūsu visu Tēvs. Vai tad tas ir tik neparasti, ka Tēvs nāk, lai izglābtu Savus bērnus?”
„Protams, ka tas ir dīvaini un absurdi”, uzstāja Akbars. „Kāpēc Visuma radītājam aptraipīt savu Dievišķo Veidolu un iegrimt samsara-sāgarā – materiālās eksistences okeānā?” Birbals neko neatbildēja.
Pagāja pāris dienas. Akbars un Birbals miermīlīgi pastaigājās gar Jamunas krastiem. Izpriecu laiva peldēja pa upi; mazais imperatora dēls sēdēja uz savas aukles ceļiem un baudīja izbraucienu pa upi. Kad aukle ieraudzīja Akbaru un Birbalu upes krastā, viņā tā apjuka, ka centās piecelties, un bērns no viņas ceļiem iegāzās ūdenī!
Imperators Akbars bija satriekts! Nedomājot ne mirkli, viņš ienira upes aukstajos ūdeņos, lai izglābtu dēlu. Peldot no visa spēka, viņš pietuvojās bērnam – un saprata, ka tā ir ūdenī iemesta lelle!
Birbals peldēja valdniekam pretī. „Gluži kā katrs šīs zemes tēvs, mans kungs, Jūs ienirāt ūdenī ne mirkli nerūpējoties par savām valdnieka drēbēm, par to, ka tās sasmērēsies un samirks”, teica Birbals. Bet vai mūsu Debesu Tēvs nemīl mūs miljons reižu stiprāk, nekā mēs mīlam savus bērnus? Un vai Viņš nemetīsies tumšajos samsara-sagaras ūdeņos, lai glābtu Savus bērnus?”
Imperators pat necentās iebilst kaut ko pretī savam ministram.
Reizēm cilvēki šaubās: Vai taisnība, ka Dievs Pats personīgi atnāk, lai izglābtu savus mīlošos bhaktas, kad tie nonāk nelaimē, vai tā ir vienkārši seno rakstnieku un dzejnieku izdomāta pasaka?
Šrīla Prabhupāda mācīja, ka Dievs ir ļoti laipns pret dzīvajām būtnēm tāpēc, ka tās ir Viņa bērni. Kungs Krišna Bhagavad-gītā saka: sarva yonishu... aham bija-pradah pita – „Es esmu tēvs visiem.” Protams, ka eksistē daudz dzīvo radību veidu ar savu īpašo karmu, bet šeit Dievs apgalvo, ka viņš tām visām ir tēvs. Tāpēc Dievs atnāk, lai izglābtu visas šīs materiālisma važās kritušās dzīvās būtnes, lai aicinātu viņas atgriezties uz sanātanu, mūžīgajām debesīm, lai dzīvās būtnes spētu atjaunot savu mūžīgo stāvokli mūžīgajās attiecībās ar Dievu. Dievs vai nu atnāk Pats dažādos iemiesojumos, vai arī sūta savus uzticamos dēlus kā āčārjas, lai izglābtu saistītās būtnes. Tāpēc viņš ir vislielākais labvēlis un draugs katram. Tā kā Dievs atnāk mūs mācīt dažādās formās, nevar domāt, ka Dieva nav.
Šrīla Prabhupāda tāpat deva mums norādījumus, ka brīdī, kad tiek saņemta iniciācija no garīgā skolotāja, cilvēks atbrīvojas no visām karmiskajām reakcijām. Ciešanas un baudas, kuras šķiet karmisko reakciju turpinājums, ir tikai pārpalikušais rezultāts tai rīcībai, kuras veicām kā nebhaktas – līdzīgi ventilatora pēdējiem apgriezieniem pēc tam, kad tas jau ir izslēgts. Bet visu nosaka patiesa pārpasaulīgās kalpošanas veikšana no visas sirds. Tas, kurš atkal un atkal pārkāpj Dieva likumus pat pēc solījumu došanas iniciācijas laikā, vēl vairāk pakļauj sevi materiālās dabas nežēlīgajai iedarbībai.
Harē Krišna
Dhīrašanta dāsa
Visus komentārus, piebildes un pateicības vārdus saistībā ar iknedēļas gudrību lūdzam sūtīt uz viktors.supe@gmail.com (lūdzu norādiet arī Jūsu vārdu un no kurienes Jūs esat).
Pierakstīties uz «Bhagavad-gītas kursu tiešsaistē» (tikai angļu valodā) vai uz iknedēļas gudrību varat lapā www.dhirasanta.com vai sūtot pieteikumu uz adresi viktors.supe@gmail.com.
(Ja Jūs uzskatāt ka esat saņēmis šo e-pastu kļūdas dēļ vai vēlaties atteikties no mūsu iknedēļas ziņojumiem, lūdzam rakstiet uz dhirasanta108@gmail.com.)
